Dvīnis (9) s. m. npers. Dwienis (3), Dwihnis (1), Dwihņis (3), Dwynis (2)Dvīnis (arī dvīnis); Jēzus mācekļa Toma iesauka JD Beth Thomas wens no tims duewepadde§mettims / katters tur dhewey Dwynis / nhe by py tems / kad Je§us nätce. EvEp1587, 114₄. Tad śazzija Tohms/ kas Dwihņis tohp nośaukts/ uhs teem zitteem Mahzekļeem. Eima mehs arrid§an/ ka mehs ar wiņņu mir§tam. JT1685 Jn 11:16.  ↑ la. dvīnis (pēc vc. Zwilling 'dvīnis') ↔ dvīņi[2016-10]