aitiņš (4) s. m. dem. aitiņ§ch  (1), aitiņeems (1), aitiņņi (1), aitiņus (1)jērs; aitiņa, arī pārn. tas, kurš tic Dievam, ticīgaisWings ghribb śawu Aujo=pullku ghanniet ka kahds Ghanns / Wings tohß Aitiņus śawahß Rohkahß śajembs / und śawa` A§oty ne§śieß / und tahß Aujo=Mahtiteß waddieß. Manc1654_LP1, 449₂₆. Raugi/ ka meeślohjahs Aitiņņi Lauka^/ Me§chiņņa Putniņņi klahjuma^ nahk.. Baum1699_LVV, --₁₅.  ↑ avitiņa (ar v zudumu) ↔ aitiņa[2023-04]