piņķēt (6) v. pingkäti (1), pinnckähtz (1), pinngkeht (1), pinngkeja (1), pinnkeh (1), pinnkeja (1)pingkeht/ lau§iet. Manc1638_L, 135A₂₄. mocīt, spīdzināt, lauzīt, nežēlīgi pārmācītKungs / tu śitt tohß / bett tee nhe juht / tu pinnkeh tohß / bett tee nhe tohp labbaki. Manc1654_LP3, 156₉.  < vlv. pînigen 'mocīt, spīdzināt' (nedroša etimoloģija) ↔ peņģelēt, piņķelēt[2016-10]