āla (1) s. f. ahla (1)ahla, ahle. ahlis. Lange. Fuer1650_70_2ms, 9₅. nepastāvīgs, neuzticams cilvēks, kas nekur nav derīgs (?)ahla, ahle. ahlis. Lange. Fuer1650_70_2ms, 9₅.  : gr. ἠλεός 'apjucis, dumjš', gr. ἠλαίνω 'esmu traks' Fīrekera vārdnīcas vēlāko īpašnieku vai glabātāju ierakstīti papildinājumi (Zemzare 1961, 74). Domājams, 18. gs. beigās, tā kā atsauce uz J. Langes vārdnīcu (1773[1777]). Ahla, Ahle, Ahlis. Ein unstätiger der an keinen Ort was taugt. (Lange 1773[1777], 5) ↔ āle, ālis, āļa[2020-03]